Lai gan kinoteātri vismaz reizi gadā apmeklē lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, tomēr gandrīz puse no viņiem (45%) pēdējo trīs gadu laikā nav bijuši ne uz vienu Latvijā uzņemtas filmas kinoseansu, - tā norāda sabiedriskā labuma organizācija “Latvijas Kino Attīstības Fonds” ( LKAF ) un portāla draugiem.lv kopīgi organizētās aptaujas respondenti.

Kā galvenos iemeslus nepietiekamai ieinteresētībai latviešu filmu piedāvājumā aptaujātie min to, ka filmas varbūt ir labas, taču skatītājam neinteresantas (33%), kā arī to, ka latviešu filmas tiek nepietiekami reklamētas un izplatītas, tādēļ nav iespēju tās noskatīties (35%).

Aptaujas ietvaros respondenti tika lūgti arī raksturot aptuveni 20 pēdējos gados Latvijā uzņemtas filmas, norādot, vai šādu filmu vispār zina, vai ir to redzējuši un vai tā patikusi. Jāatzīst, ka vidēji 70-80% skatītāju nebija dzirdējuši par vairumu sarakstā pieminēto filmu. Kā pozitīvie piemēri savukārt izceļamas divas filmas – Rīgas sargi, kuru noskatījušies aptuveni 76% respondentu un 70% aptaujāto atzinuši par labu filmu, bet Ūdensbumba resnajam runcim patikusi 45% skatītāju.

Aptaujā noskaidrots arī respondentu viedoklis ne tikai par jau uzņemtām latviešu filmām, bet arī kopējo kinoskatītāju gaumi. Jautāti, kāda žanra filmām dod priekšroku, respondenti minējuši komēdijas (86%), pozitīvas ģimenes filmas (54%), kā arī šausmu un asa sižeta filmas (50%).

Tomēr, runājot par Latvijas kino kopainu, tiek atzīts, ka pēdējos gados veiksmīgākais sniegums vērojams dokumentālajā kino – tā apgalvojuši 44% aptaujāto. Savukārt komēdiju, ģimenes filmu un šausmu/asa sižeta filmu jomā vietējo projektu sniegums tiek vērtēts kā nepietiekams.

Aptaujas veicēju, LKAF valdes priekšsēdētājs Vents Horsts saka: “Analizējot šīs aptaujas rezultātus, redzam, ka vidusmēra Latvijas skatītājs visvairāk ilgojas tieši pēc pozitīvām un izklaidējošām filmām, pēc noskaņas un sižetiskās virzības līdzīgām kā Ūdensbumba resnajam runcim, bet mazāk – pēc pārlieku sarežģītām un intelektuālām filmām, kas domātas galvenokārt filmu festivāliem, nevis demonstrēšanai kinoteātros vai televīzijā. Runājot ekonomikas terminos, mēs redzam, ka piedāvājums neatbilst pieprasījumam, par ko liecina arī atbildes, ka pēdējo trīs gadu laikā vairāk nekā puse skatītāju kinoteātrī apmeklējusi tikai vienas vai divu latviešu filmu seansus.”

Atbildes uz jautājumu, kurā respondenti lūgti atzīmēt savu viedokli par minētajām kinofilmām:

Domājot par kino nozares attīstību, 40% respondentu teikuši, ka valstij jāsniedz savs ieguldījums, konkursa kārtībā atbalstot iespējami plašu dažādu projektu spektru, taču 25% aptaujāto arī uzsver, ka nepieciešams noteikt kritērijus, kuros virzienos kino nozare tuvākajā nākotnē jāattīsta, sniedzot atbalstu šiem kritērijiem atbilstošiem projektiem.

V.Horsts norāda: “Runājot ar citiem producentiem par ārvalstu pieredzi, esam diskutējuši par to, ka citviet, piemēram, Igaunijā, tiek reizi gadā vai vairākos gados noteikts, ka šobrīd ļoti nepieciešama ir patriotiski audzinošas vēsturiskas filmas vai ģimenes filmas, - un tās arī saņem lielāku valsts atbalstu, nodrošinot piedāvājuma atbilstību gan valsts uzstādījumam, gan skatītāju pieprasījumam.”

Portālā draugiem.lv veiktajā aptaujā par kino nozari Latvijā piedalījās vairāk nekā 2500 respondentu, kas vecāki par 16 gadiem.